Vispār baigā tendence cilvēkiem automātiski pieņemt, ka ja kādu novāca, tad viņš pats vainīgs. Tipa zināja, kādas ir briesmas, nepiekāpās, kur vajadzēja utt. Es saprotu, ka tas ļauj gulēt mierīgāk, jo ļauj ticēt, ka ar mani jau tā nenotiks, jo “es jau nekur neesmu iepīts un vispār baigi kontrolēju savu dzīvi”. Pat netirzājot to, cik maldīga ir šī drošības sajūta, manuprāt varētu tomēr izrādīt vairāk cieņas aizgājušajam, nepieņemot a priori, ka viņa nāve tāda maršrutēta pašnāvība vien bija, jo “viņš taču tur tajā biznesā un visiem zināms, ka tur visi ir vai nu kriminaļņiki, vai upuri”.